svētdiena, 2017. gada 30. jūlijs

Beļģija 4

Nu čau! Puse no mana šīvasaras piedzīvojuma ir pagājusi. Un neskatoties uz visām lietām,kas līdz šim notikušas es laikam pirmo reizi biju tik tuvu,lai iekļūtu reālās nepatikšanās. Sākās viss ar mūsu mazo plānu,kas tapa jau man esot Latvijā - satikties ar divām draudzenēm Parīzē! Dabūju savas biļetes,noīrēju ,kur patikt,sarunāju brīvdienas vajadzīgajos datumos un pienākot 25.jūlijam kravāju somu. Nākamajā rītā cēlos pirms 05:00,sataisījos un devos uz vilcienu ,kas dodas uz Briseli. Jau pa ceļam šaustīja sajūta,ka kaut ko aizmirsu,bet biļetes ir,lēdētājs arī,noteikti aizmirsu zobubirsti vai ķemmi. Sīkums. Ne tā? Iebraucot Briselē sapratu,ka esmu aizmirsusi pasi,kuru noteikti pārbaudīs kāpjot autobusā Brisele - Parīze. Bezgala bēdīga Krista pašā briesmīgākajā Berlīnes stacijā skrien uz autobusu līdz kuram vēl ir stunda,zvanos bezjēgā uz ''mājām'',lai kāds uziet uz manu dzīvokli un kaut nofotogrāfē pases datus,varbūt būs gana. Un ,protams, šī ir tā reize,kad telefonam klusums un neviens mani nedzird. Atrodu puisi ap 26,kurš strādā kompānijai un palīdz cilvēkiem atrast vajadzīgos autobusus visās iespējamajās valodās. Izstāstot savu situāciju ,viņš man saka,ka viss atkarīgs no šofera un ,ka viņš pat gribēdams man īsti palīdzēt šobrīd nevar. Mēģināts nav zaudēts,kaut arī melot un pārliecināt cilvēkus nemāku,kur nu vēl flirtēt,lai iežēlinātu autobusa šoferi gados. Neilgi pirms autobusa atiešanas laika atskrien šoferis,pasaka tam puisim kaut ko un ieskrien autobusā. Pēkšņi redzu,ka puisis sāk pārbaudīt biļetes un laist iekšā cilvēkus,paskatās uz mani piemiedz un pamāj,lai nāku šurp. Viņš mani ielaida autobusā bez dokumentiem un es pavisam noteikti biju pats laimīgākais pasažieris tobrīd! Braucam jau gandrīz divas stundas,pēkšņi autobuss sāk bremzēties,paskatos,kas notiek priekšā. Protams. Policijas reids ,kas pārbauda dokumentus. Variants a)slēpties wc b)parādīt vadītāja apliecību c)raudāt. Vispār manā prātā vienīgā doma bija tā,ka man būs jāzvana bosam no policijas,jo mani arestēs mēģinot šķērsot robežu bez dokumentiem. Starpcitu,nostrādāja varinats b) un ,manuprāt, tikai tāpēc,ka jauki smaidīju un teicu policistam,ka man nav nekā cita un viņam nebija nekādas saprašanas no angļu valodas. Amazing! Biju pārstresojusies kā nekad savā dzīvē,viena un pilnīgi paļāvos,ka kaut kā jau izšļūkšu. No vienas puses nevienam nenovēlu tās sajūtas ,no otras - būs ko atcerēties. Nonācu Parīzē,vairāk kā stundu vēlāk,satiku meitenes un viss bija fantastiski! Divas dienas noskraidījām apkārt,dzērām vīnu zem Eifeļa tieši kā plānojām,nosmējāmies līdz asarās un visticamāk ar to izjaucām kāda jaukā pārīša romantisko vakaru.Īss,bet tik ļoti piesātināts ceļojums! Parīze pavisam noteikti ir viena no pilsētām ,kas jāredz. Visalabāk naktī,pie eifeļa noteikti neejiet dienā :D
Mājupceļš bija vairāk vai mazāk normāls,neskaitot Beļģijas vilcienus,kuri mēdz kavēt ļoti bieži,protams,arī mans pēdējais vilciens nokavēja un es nevarēju vairs tikt mājās. Bet viss labs,kas labi beidzas!

No citas puses. Mani joprojām biedē dažas lietas šajā Eiropas daļā,pirmā ir cilvēki,kas guļ uz ielām,Briseles stacijā to bija ap 40,bērni,pieaugušie,visi. Otrā, neesmu rasiste,bet man nepiesējās neviens ''baltais'' ,visi bija dažādi tumšādainie. Bija reizes,kad braucot vienai metro bija patiešām bail. Trešā, cilvēki ar automātiem,nezinu policija vai armija, lai cik labi vīrieši neizskatītos uniformā un ,lai cik ļoti man tas patīk, es saprotu,ka viņi tur atrodas tādēļ, ka ir liela iespējamība,ka kaut kas varētu notikt. Un es ļoti šaubos,ka viens no viņiem skrietu glābt tieši to meiteni no Baltijas,kura jau atkal nevar atrast pareizo metro ieeju.

Priecīgā Krista

Vienīgā bilde ar mums četrām Zanex2 Krista x2

Man joprojām ir neizmērojama mīlestība pret rāmjiem. Nejautājiet

Šis vienkārši likās smieklīgi. Ķirsonam lidiņš Elizejas laukos :D






Es nevarēju neielikt,lielākā daļa noteikti zina,ka man riebjas staigāt pa veikaliem un iepirkties. Lūk,Parīzē gan neriebjas. Žēl tikai,ka šim pagaidām jākarājas skapī,jo nezinu vai zirgi priecātos par ko tādu man mugurā :D




otrdiena, 2017. gada 11. jūlijs

Beļģija 3

Trīs dienas līdz būs pagājis mēnesis Beļģijā. Neticami ātri. Kad devos uz šejieni biju pārliecības pilna - braukšu tur un tur ,un tur, braukšu uz Briseli,jo kā gan neaizbraukt uz galvaspilsētu. Manas domas ir nedaudz pamainījušās un iespējams,ka man ir labi vien savā mazpilsētiņā. Kāpēc? Kad braucu uz šejieni,mana ģimene ļoti nevēlējās,lai dotos viena apskatīt Briseli. Dažreiz stipri jāklausa viņus. Šodien nācās dzirēt vienu no nepatīkamākajām lietām, kas liek kārtējo reizi atcerēties,cik (atvainojos) sadirsta ir pasaule. Mēģināšu to izskaidrot. Netālu no turienes vairākas nedēļas notiek vērienīgas zirgu sacensības, protams,vakaros ir ballītes un viss kā parasti. Kāda sieviete neviena nemanīta ir atstājusi ballītes vietu, sazāļota. Viņa ir bijusi bez jebkādas apziņas aptuveni 15 stundas, ir nozagts pilnīgi viss izņemot datoru,jo tas atradies mājās - nauda,kartes,pase,telefons,visi ID,pilnīgi viss ir nozagts. Pamodās telpā ar 6 musulmaņu vīriešiem, izvarota ,pazemota un viss,ko vien prāts var iztēloties. Pēc pretīgiem un nicinošiem komentāriem viņai par laimi ir ļāvuši viņai ir. Mēs visi saprotam,ka varēja būt daudz sliktāk.Stāsta morāle. Nav. Es nezinu kā no kā tāda var izvairīties,ja nu vien neatstājot savas četras sienas. Sargiet sev tuvos.

trešdiena, 2017. gada 28. jūnijs

Beļģija 2





Pagājušas divas nedēļas. KUR? Tas notika tik pārsteidzoši ātri. Darbs joprojām prasa daudz mācīties un spēt patstāvīgi pieņemt lēmumus. Šo nedēļu laikā esmu iemācījusies tik daudz un uz tik daudzām lietām raugos pavisam citādi. Par zirgu tēmu,protams. Man laikam nekad agrāk nav bijusi tik liela atbildības sajūta pret to,ko daru. Kāpēc? Dažādi iemesli,protams,nauda viens no tiem. Ja katru dienu ir jāpieskata un jārūpējas par zirgu ,par kuru jau tagad ir gatavi maksāt miljonus,bet nejau summas dēļ, kā par dārgu preci,bet dēļ tā,ka man uzticas,ka spēšu to izdarīt,ka pamanīšu sīkumus. Par to,ka viņa īpašnieki ir tik sirsnīgi. Iepazinos ar viņiem nemaz to nezinot,braucām uz sacensībām, pēc starta ''izpakojam'' zirgu un pie mums atnāk divas sievietes un vīrietis un aicina mums iet iedzert kafiju, izjautā mani,kārtējo reizi tiek pajautāts vai viss ir kārtībā un man viss patīk. Tikai pēc tam uzzinu,ka viņi izaudzināja pēdējo Dirka Olimpisko zirgu,ka viņi visu dara paši un ir tik tuvu zemei,tik sirsnīgi,ka sametās šķebinoši par to kāda ir dažu ''zirdzinieku'' attieksme Latvijā. Kopumā pirmās sacensības Beļģijā bija iespaidiem pilnas un lieliski jutu,ka esmu pamanīta kā ''jaunais grūms'' arī no citu dalībnieku puses.
Citādi par Beļģiju. Joprojām ar mani cilvēki cenšas sarunāties franciski. Par valodu runājot,šeit nav beļģu valodas īsti,ir vācu,franču un flamish? neviena no tām nav mana stiprā puse,bet smieklīgākais ,ka man jāstrādā ar meiteni no Polijas,sarunas ar viņu veidojas no flamish,poļu un angļu valodas. Dažreiz vienā teikumā ir visas trīs. Nezinu vai ir vērts pieminēt,ka mums ir problēmas saprasties,jo es neesmu pārliecināta vai viņa spētu saprast multeni angļu valodā. Veikali šeit veras ciet 18:30,pie tā man joprojām jāspēj pierast. Šeit nav normāls piens,ir tikai mistiskais ar derīguma termiņu 2 gadi,dažreiz nesaprotu ko ēst,jo šeit viņiem patīk gatavām maltītes,kas sasaldētas jāieliek krāsnī. Man ne pa prātam. Dažādi saldumi un citi ''mēsli'' te ir nepieklājīgi lēti. Čipsu paka dienā,aizbildinos ar to,ka ir karsts un izsvīstu sāli. Ir tomēr vērts izmantot to,ka trīs mēnešus varu ēst ko vien sirds kāro un tāpat zaudēt svaru. Ļoti ceru,ka nebūs kā pēc Somijas,kad nokrita pilnīgi viss,bet tomēr,ir forši rīt bez sirdsapziņas pārmetumiem. :D
Šoreiz vēl nekad nav bijusi sajūta ''gribu mājās'' iespējams tāpēc,ka šoreiz mani neturēja nekas,ko varētu pazaudēt tik īsā laikā. Zinu,ka atgriezīšos un mamma būs priecīga,ome no sajūsmas mani nobaros kā ruksīti un gribēs runāt 24/7 un modinās no rīta,lai varētu parunāties vēl, zinu,ka mani zirgi būs resni,priecīgi un resni visu vasaru nedarot neko,ka Tomsis mani ieraugot pārvērtīsies par torpēdu un izārdīs visu pagalmu. Zinu,ka draudzenes būs laimīgas doties atkorķēt pudeli  un nosvinēt manu atgriešnos.




piektdiena, 2017. gada 16. jūnijs

Beļģija

     Nu tā,šī vieta pēc ilga laika beidzot atkal tiks izmantota,ja vien jūs zinātu,cik miljons ierakstu šeit ir paslēpti no laika,kad man bija 15(?) gadi.Ne par to stāsts. Pēdējo reizi reizi rakstīju šeit pirms gadiem diviem,kad dzīvoju Somijā kādu brīdi,lai pašai paliek atmiņā un lai būtu vieglāk atbildēt uz ''kā tev tur iet? un ko tu darīji? un kad būsi mājās?'' Nepārprotiet, ir beeeeezgala forši saņemt šīs ziņas un zināt,ka citiem interesē un kāds arī gaida mājās,bet dažreiz sanāk būt tik nogurušai,ka ir grūti saņemties veltīt 15 minūtes saturīgais sarakstei.
     Tad nu tā - esmu Beļģijā. Ilgu laiku nevienam neteicu kurp došos,patiesībā, līdz pat aizbraukšanai neteicu, un iemesls tam ir pavisam saprotams (manuprāt), savā sajūsmā par iepriekšējo iespēju ''izmuldējos'' un tā aizgāja garām (vai arī izmeta līkumu) un ļoti iespējams,ka labi vien ir. Kādu brīdi meklēju ,kur doties,kad vairs nesapratu ''ko un kā darīt'',jo pēc gandrīz četriem gadiem pajuka iespējams lielākā un svarīgākā lieta manā dzīvē (varbūt arī tā izmeta līkumu ). Tad nu lēnu garu,pēc neskaitāmiem uzaicinājumies strādāt Indijā,Pakistānā,Vācijā,Anglijā un kur tik vēl ne,nāca šis - Beļģija. Un kārtējo reizi pasaule bija ļoti maza,jo mani ieteica sieviete ar kuru iepazinos Somijā. Tieši tāpēc - veidojiet kontaktus un patīkamas attiecības ar cilvēkiem. Manējās mani šodien ir atvedušas strādāt jātniekam,kurš pēdējās četras reizes pabijis Olimpiskajās spēlēs. Un pats labākais,jo lielāki sasniegumi,jo tuvāk zemei ir cilvēks. Pēc pusnakts man pats atbrauca pakaļ, visu ceļu mājup norunājām par visu,kas nāca prātā, sirsnīgs un sācis no nekā - nebija bagātu vecāku,nebija sponsoru,pats kārpījies visu mūžu,lai tagad būtu viens no pasaules labākajiem. Katrā ziņā ,man viss patīk ,cilvēki ir lieliski un mācos ko jaunu katru dienu. Pieredze neatsverama, un kā gan lai nebūtu,ja paveicies šeit nokļūt.Un katru dienu top skaidrs,cik mums Latvijā daudzas lietas ir neattīstītas tieši zirgu jomā.
     Tuvākajās dienās plānoju izpētīt pilsētiņu,pirmkārt,jātiek vaļā no iesnām,jo izdevās šeit atbraukt ar angīnu,ko dabūju stresojot pirms braukšanas. Un domāju,ka pēc pāris dienām būs izdevies ieiet ritmā un pierast pie karstuma. Jā,šeit ir vasara,starpcitu.



Man ir maza klusa doma izveidot ''bucket list'' ar lietām,kas jāpadara kamēr esmu šeit,pāris jau ir ,bet priecātos par bezgala stulbiem,bet izpildāmiem ieteikumiem :)

Mans šībrīža favorīts.fantastisks ērzelis ar kuru varu tikai sapņos jāt. Un mans zirgu skūšanas izmēģinājuma trusītis,jo visu zirgu nekad nebija nācies skūt. Esmu ieguvusi jaunu respektu pret cilvēkiem,kuri nodarbojas ar zirgu skūšanu :D