Beļģija 4

Nu čau! Puse no mana šīvasaras piedzīvojuma ir pagājusi. Un neskatoties uz visām lietām,kas līdz šim notikušas es laikam pirmo reizi biju tik tuvu,lai iekļūtu reālās nepatikšanās. Sākās viss ar mūsu mazo plānu,kas tapa jau man esot Latvijā - satikties ar divām draudzenēm Parīzē! Dabūju savas biļetes,noīrēju ,kur patikt,sarunāju brīvdienas vajadzīgajos datumos un pienākot 25.jūlijam kravāju somu. Nākamajā rītā cēlos pirms 05:00,sataisījos un devos uz vilcienu ,kas dodas uz Briseli. Jau pa ceļam šaustīja sajūta,ka kaut ko aizmirsu,bet biļetes ir,lēdētājs arī,noteikti aizmirsu zobubirsti vai ķemmi. Sīkums. Ne tā? Iebraucot Briselē sapratu,ka esmu aizmirsusi pasi,kuru noteikti pārbaudīs kāpjot autobusā Brisele - Parīze. Bezgala bēdīga Krista pašā briesmīgākajā Berlīnes stacijā skrien uz autobusu līdz kuram vēl ir stunda,zvanos bezjēgā uz ''mājām'',lai kāds uziet uz manu dzīvokli un kaut nofotogrāfē pases datus,varbūt būs gana. Un ,protams, šī ir tā reize,kad telefonam klusums un neviens mani nedzird. Atrodu puisi ap 26,kurš strādā kompānijai un palīdz cilvēkiem atrast vajadzīgos autobusus visās iespējamajās valodās. Izstāstot savu situāciju ,viņš man saka,ka viss atkarīgs no šofera un ,ka viņš pat gribēdams man īsti palīdzēt šobrīd nevar. Mēģināts nav zaudēts,kaut arī melot un pārliecināt cilvēkus nemāku,kur nu vēl flirtēt,lai iežēlinātu autobusa šoferi gados. Neilgi pirms autobusa atiešanas laika atskrien šoferis,pasaka tam puisim kaut ko un ieskrien autobusā. Pēkšņi redzu,ka puisis sāk pārbaudīt biļetes un laist iekšā cilvēkus,paskatās uz mani piemiedz un pamāj,lai nāku šurp. Viņš mani ielaida autobusā bez dokumentiem un es pavisam noteikti biju pats laimīgākais pasažieris tobrīd! Braucam jau gandrīz divas stundas,pēkšņi autobuss sāk bremzēties,paskatos,kas notiek priekšā. Protams. Policijas reids ,kas pārbauda dokumentus. Variants a)slēpties wc b)parādīt vadītāja apliecību c)raudāt. Vispār manā prātā vienīgā doma bija tā,ka man būs jāzvana bosam no policijas,jo mani arestēs mēģinot šķērsot robežu bez dokumentiem. Starpcitu,nostrādāja varinats b) un ,manuprāt, tikai tāpēc,ka jauki smaidīju un teicu policistam,ka man nav nekā cita un viņam nebija nekādas saprašanas no angļu valodas. Amazing! Biju pārstresojusies kā nekad savā dzīvē,viena un pilnīgi paļāvos,ka kaut kā jau izšļūkšu. No vienas puses nevienam nenovēlu tās sajūtas ,no otras - būs ko atcerēties. Nonācu Parīzē,vairāk kā stundu vēlāk,satiku meitenes un viss bija fantastiski! Divas dienas noskraidījām apkārt,dzērām vīnu zem Eifeļa tieši kā plānojām,nosmējāmies līdz asarās un visticamāk ar to izjaucām kāda jaukā pārīša romantisko vakaru.Īss,bet tik ļoti piesātināts ceļojums! Parīze pavisam noteikti ir viena no pilsētām ,kas jāredz. Visalabāk naktī,pie eifeļa noteikti neejiet dienā :D
Mājupceļš bija vairāk vai mazāk normāls,neskaitot Beļģijas vilcienus,kuri mēdz kavēt ļoti bieži,protams,arī mans pēdējais vilciens nokavēja un es nevarēju vairs tikt mājās. Bet viss labs,kas labi beidzas!

No citas puses. Mani joprojām biedē dažas lietas šajā Eiropas daļā,pirmā ir cilvēki,kas guļ uz ielām,Briseles stacijā to bija ap 40,bērni,pieaugušie,visi. Otrā, neesmu rasiste,bet man nepiesējās neviens ''baltais'' ,visi bija dažādi tumšādainie. Bija reizes,kad braucot vienai metro bija patiešām bail. Trešā, cilvēki ar automātiem,nezinu policija vai armija, lai cik labi vīrieši neizskatītos uniformā un ,lai cik ļoti man tas patīk, es saprotu,ka viņi tur atrodas tādēļ, ka ir liela iespējamība,ka kaut kas varētu notikt. Un es ļoti šaubos,ka viens no viņiem skrietu glābt tieši to meiteni no Baltijas,kura jau atkal nevar atrast pareizo metro ieeju.

Priecīgā Krista

Vienīgā bilde ar mums četrām Zanex2 Krista x2

Man joprojām ir neizmērojama mīlestība pret rāmjiem. Nejautājiet

Šis vienkārši likās smieklīgi. Ķirsonam lidiņš Elizejas laukos :D

Es nevarēju neielikt,lielākā daļa noteikti zina,ka man riebjas staigāt pa veikaliem un iepirkties. Lūk,Parīzē gan neriebjas. Žēl tikai,ka šim pagaidām jākarājas skapī,jo nezinu vai zirgi priecātos par ko tādu man mugurā :D